8 Dažādi tulkošanas pakalpojumu veidi

Tulkošanas žanru un stilistiskā klasifikācija

Kas tas tāds ir?  Tātad – tulkošanas žanru stilistiskā klasifikācija (atkarībā no tulkoto tekstu rakstura) un psiholingvistiskā klasifikācija (atkarībā no tulkotāja darbību rakstura tulkošanas procesā). Saskaņā ar pirmo, stilistisko klasifikāciju, eksistē tulkojumi:

1. mākslinieciskie tulkojumi;
2. informatīvie tulkojumi.

1. Mākslinieciskais tulkojums

Mākslinieciskajā tulkojumā netiek pieļauti izlaidumi, papildinājumi, izmaiņas. Ja darbā ir nepilnības, tad tās ir jāatspoguļo patiesi. Šādu tulkojumu mērķis ir iespējami labāka oriģināla aizvietošana tā, lai valodas nezinātājs varētu to baudīt un spriest par to.

2. Informatīvais tulkojums

Tas ir tekstu tulkojums, kuru galvenais mērķis ir sniegt informāciju vai ziņas adresātam, bet neiedarbojoties emocionāli vai estētiski. Šeit ietilpst visi materiāli, kas saistīti ar lietišķo, zinātnisko, sadzīves un sabiedriski politisko darbību. Cita starpā, par informatīvajiem tulkojumiem pieņemts uzskatīt detektīvu, apskatu, ceļojumu aprakstu un līdzīgu tekstu tulkojumus, kam piemīt informatīva nevis estētiska iedarbība. Turpinot sarakstu, jāmin arī šādu tekstu tulkojumi: zinātniski tehniskie materiāli, laikrakstu un informatīvie, oficiāli lietišķie, patentu, politiski publicistiskie materiāli, interneta vietnes utt.

Jāapzinās, ka praktiskajā dzīvē daudzi teksti apvieno sevī māksliniecisko un informatīvo tekstu īpašības, tādēļ strikts dalījums pastāv reti. Daži fragmenti ir informatīvi, savukārt daži ir mākslinieciski. Tulkošanas psiholingvistiskajā klasifikācijā jāņem vērā tulka darbības tulkošanas procesā. Tas nozīmē oriģinālteksta uztveres paņēmienu un tulkojamā teksta izveides paņēmienu, dalot tulkojumus šādi:

1. mutiskā tulkošana;
2. rakstiskā tulkošana.

3. Mutiskā tulkošana

Notiek mutiski, t.i., pēc dzirdes. Tas ir sarežģīts tāpēc, ka tulkam nav tiesību kļūdīties (padomā, pirms runā!) — viss ir jātulko pareizi jau pirmajā piegājienā. Šeit tiek izdalīti divi tulkošanas apakšveidi: sinhronā tulkošana un secīgā tulkošana.

4. Rakstiskā tulkošana

Notiek rakstiski, t.i., tas tiek fiksēts kā teksts. Šī tulkošana ir ērtāka, jo tulkotājs var atgriezties pie dažādām teksta daļām, koriģēt tās procesa laikā, apdomāt dažādas rindkopas utt. Klasisks šādas tulkošanas piemērs: tulkotājs saņem tekstu un nodod pasūtītājam šī teksta rakstisku tulkojumu nepieciešamajā valodā.

Mutiskās tulkošanas apakšveidi

5. Secīgā tulkošana

Tulks tulko mutiski starp oratora pauzēm, t.i., orators pasaka dažus teikumus, apklust, un tulks tulko visu pateikto. Tulkojamo daļu apmērs var stipri atšķirties: orators var runāt pāris minūšu vai 20-30 minūtes. Pēdējā gadījumā tulks izmanto piezīmes, kas palīdz atcerēties visu uzstāšanos, jo tik lielu informācijas apjomu nav iespējams paturēt prātā.

6. Sinhronā tulkošana

Notiek praktiski vienlaicīgi ar oratora uzstāšanos (tulks atpaliek vien 2-3 sekundes). Šis tulkošanas veids ir ļoti sarežģīts, un tam ir nepieciešams īpašs tehniskais aprīkojums: tulki sēž atsevišķās kabīnēs, austiņās klausoties oratoru, bet paši runā mikrofonos. Turklāt sinhrono tulkošanu veic vismaz divi tulki, kas viens otru nomaina pēc katrām 20-30 minūtēm. Sinhronie tulki ir profesionāļu augstākā līga. Gadās, ka viņi strādā bez kabīnēm, sēžot blakus personai, kam tiek tulkots teksts. Parasti tas notiek nelielās lietišķās tikšanās reizēs. Šajā gadījumā to sauc par „čuksttulkošanu”, jo tulks sinhroni tulko, čukstot ausī. Pēc tulkojuma virziena kritērijiem var izdalīt:

1. vienvirziena tulkojums;
2. divvirzienu tulkojums.

Kā vienvirziena tulkojuma piemērus var minēt mutisko un rakstisko tulkošanu, kad tiek tulkots tikai vienā virzienā no vienas valodas citā. Divvirzienu tulkojuma piemērs — sarunas mutiskā secīga tulkošana no vienas valodas otrā un otrādi. Cilvēciskās dalības kritēriju tulkošanas procesā nosaka šādi tulkošanas veidi:

1. mašīntulkošana;
2. tradicionālā tulkošana, t.i., cilvēka veikta tulkošana.

7. Tradicionālā tulkošana

Šo tulkojumu var veikt tulkotājs, kas vienlaicīgi nav oriģinālteksta autors, var veikt oriģinālteksta autors (autora tulkojumi vai automātiskie tulkojumi), var veikt tulkotājs, un tulkojumu apstiprina oriģinālteksta autors (autorizētie tulkojumi). Tālākā tulkojumu dalīšana notiek pēc to pilnīguma pazīmēm, kā arī oriģināldarba jēgas un satura nodošanas paņēmiena.

Eksistē pilnie (vienlaidu) un nepilnie tulkojumi. Pirmais bez izlaidumiem un saīsinājumiem nodod oriģināla lietpratīgo saturu, otrajā tiek pieļauti izlaidumi un saīsinājumi. Nepilnais tulkojums savukārt dalās saīsinātajā tulkojumā (oriģinālā lietpratīgā satura nodošana koncentrētā veidā), fragmentārajā tulkojumā (oriģinālteksta fragmenta vai vairāku tulkojums), aspekta tulkojumā (teksta daļas tulkojums atbilstīgi kādai noteiktai atlases pazīmei), anotācijas tulkojumā (tulkojamā teksta galvenā tēma, priekšmets un mērķis) un referatīvajā tulkojumā (tulkojums, kurā atrodamas pietiekami detalizētas ziņas par referējamo dokumentu — tā mērķiem, tematiku, izpētes metodēm, saņemtajiem rezultātiem).